Man nemaz nebija jāatbild, pat skuķi neprasīja - kāpēc vecāsmammas albūmā nav kāzu bilžu. Pašas izdomāja. Es jau arī zināju, tik to datumu, kuru jau esmu paspējusi aizmirst, uzzināju jubilejas sakarā. Izcilam matemātiķim nav jābūt,lai izrēķinātu, ka esmu dzimusi nepilnus divus mēnešus pēc kāzām. Šodien jau tas nav nekāds brīnums, bet krievu laikos divu cilvēku attiecību lietās valdīja citi likumi un tikumi. Zinu arī to, ka mans vecaistēvs ir teicis manam tēvam - tev jāprec tā, kurai bērnu uztaisīji. Tam visam ir arī "otra puse" - mana māte tak jaunībā darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai iegūtu ģimenes dzīvi ar sev tīkamo. Ieguva arī. Tas, ka viņš sāka dzert, jau ir sīkums. Es esmu tāda, kas uzskata, ka vīrietis ģimenes dzīvē sāk dzert sievietes dēļ...
Tas ir tikai sīkums, ka par mani viņa ņirgājas gadus padsmit, pirms ņirgāšanās gan darīja visu, lai no manis ko dabūtu. Es jau ar "labā"- visu mūžu esmu smējusies par viņu. Ko tad man, raudāt vai? Dzīvē ir citi, asaru vērti kreņķi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru