Balts lietus šodien nolijis. Lietus piļu vietā dejoja un virpuļoja skaistās sniegpārslas. Dejoja savu pēdējo skaistumu. Skaistais baltums vēl vietām saglabājies. Saglabājies tur, kur cilvēks parasti neiet. Neizmin skaistumu. Ar cilvēku līdzdalību skaistums jau pārvērties dubļos, peļķēs, slapjumā.
Balts lietus šodien nolijis. Ir tādi, kas saka - lietus nemēdz būt balts. Redzam jau tikai to, ko paši gribam redzēt. Ko gribam redzēt, kam ticam, ka tā ir.
Zinu, ka esmu savādāka kā agrāk. Zinu, ka daudzi ir noticējuši baumām - nepieskaitāma. Noticētāji un izplatītāji var uzrādīt pieskaitāmību apliecinošu dokumentu? Visi ar laiku izmainās.
Visi paliekam veci. No dažiem paliks tikai dubļi, no dažiem - jauns pavasaris pēc dubļiem.
Ko tu murgo - cik nav nācies to dzirdēt. Teicējiem pat balts lietus nelīst, vieni dubļi vien uz pašu galvas, caurkuriem visi citi rādās dubļaini.
Balts lietus šodien nolijis. Kur cilvēka roka, tur dubļi, kā ar valodu, kā ar kultūru un inteliģenci.Paši rada dubļus, kritizē citus, paši raks dziļākus grāvjus arī?
Bet šodien lija balts lietus.
pirmdiena, 2012. gada 9. janvāris
piektdiena, 2012. gada 6. janvāris
Lai tik gānās
Tu "nekrati sirdi", kaut jau kāda nedēļa apkārt. Teiktais - zinu, ka Tu savā dienenē citus vārdā nesauc, nav šoreiz man pašai mierinājums. Tavs minētais Dievs jau dažkārt arī kļūdās, māte eņģeļa vietā - tas tāds stereotips, diemžēl. Ir taču arī tikai dzemdētājas.
Es jau arī baidos. Ne par sevi. Tu jau zini, ka man nav, ko zaudēt. Baidos par saviem bērniem - daudz viņi jau ir zaudējuši, zaudējuma atskārsmes viņos uzjundī šad un tad, lietas, kurām viņi man neticēja, tagad nāk kā apskaidrība. Bet vakardienas tel saruna manī arī atkal uzjundīja lietas, par ko sevī biju nolēmusi nerunāt. Tas tikai sīkums, ka kāds anonīms niks saka - atkal pieminēji, ka uzbrauca piedzēries. Sīkums, ka ir tādi anonīmie, kas pat nespēj izdomāt sev niku, bet lieto manu vārdu un uzvārdu. Viņi laikam domā, ka nodara ļaunu man, tikai tas ļaunums tiek viņiem pašiem.
Jau gadiem saku, ka tad, kad no manis varēja dabūt 5 latus morāli, vai materiāli, biju daudziem vajadzīga. Tagad daži no tiem grib, lai es par piecīti pirktu no viņiem cieņu. Lika drusku pagaidīt, man tā viņu cieņa nemaz nav nepieciešama, to nevar ēst. Un padomi, kā rīkoties, birst kā no pārpilnības raga. Lai tik birdina, visu valsti jau šajā bedrē iegrūdis arī tikai kāds cits, kaut vai - tas dzērājšoferis.
Zini, es jau sen saku, ka mans vīrs biznesā varēja pieļaut kaut miljons kļūdu, bet viņš pieļāva visļaunāko - pieņēma darbā radus. Viens no viņiem man teica pa tel - man ar tevi nav, ko runāt. Ha, tad, kad vajadzēja tos piecus latus, tad gan bija, par ko runāt. Ja kas, viņš dzīvo ar kādu grāmatvedības darbinieci -nokārtoja savu neizdevušos privāto dzīvi... Grāmatvedības privātās lietas, jek kā to sauc, arī toreiz tikai bija laika jautājums. To gan atrisināja katrs pa savam, ne tā, kā bija iecerēts. Kā bija iecerēts, es nemaz nezinu, jo no grāmatvedības saprotu tik, cik zirgs no auzu audzēšanas. Vienu gan zinu - zaga uz nebēdu. Pa šiem gadiem par mani neviens no tiem gan nav painteresējies, kaut mums ar dažām grāmatvedības darbonēm bija pat kaut kādas "īpašās attiecības".
Nekreņķējies. Tie sūdainie brīnumi, lai tiek citiem. Citiem jau nepietiek īsto sūdu kā mums, viņiem vajag arī brīnumainos....
Ja ilgi man neko neteiksi, likšu kaut kur iekšā šito pašu vēstuli. Lai tak gānās uz nebēdu, man ne silts, ne auksts.
Es jau arī baidos. Ne par sevi. Tu jau zini, ka man nav, ko zaudēt. Baidos par saviem bērniem - daudz viņi jau ir zaudējuši, zaudējuma atskārsmes viņos uzjundī šad un tad, lietas, kurām viņi man neticēja, tagad nāk kā apskaidrība. Bet vakardienas tel saruna manī arī atkal uzjundīja lietas, par ko sevī biju nolēmusi nerunāt. Tas tikai sīkums, ka kāds anonīms niks saka - atkal pieminēji, ka uzbrauca piedzēries. Sīkums, ka ir tādi anonīmie, kas pat nespēj izdomāt sev niku, bet lieto manu vārdu un uzvārdu. Viņi laikam domā, ka nodara ļaunu man, tikai tas ļaunums tiek viņiem pašiem.
Jau gadiem saku, ka tad, kad no manis varēja dabūt 5 latus morāli, vai materiāli, biju daudziem vajadzīga. Tagad daži no tiem grib, lai es par piecīti pirktu no viņiem cieņu. Lika drusku pagaidīt, man tā viņu cieņa nemaz nav nepieciešama, to nevar ēst. Un padomi, kā rīkoties, birst kā no pārpilnības raga. Lai tik birdina, visu valsti jau šajā bedrē iegrūdis arī tikai kāds cits, kaut vai - tas dzērājšoferis.
Zini, es jau sen saku, ka mans vīrs biznesā varēja pieļaut kaut miljons kļūdu, bet viņš pieļāva visļaunāko - pieņēma darbā radus. Viens no viņiem man teica pa tel - man ar tevi nav, ko runāt. Ha, tad, kad vajadzēja tos piecus latus, tad gan bija, par ko runāt. Ja kas, viņš dzīvo ar kādu grāmatvedības darbinieci -nokārtoja savu neizdevušos privāto dzīvi... Grāmatvedības privātās lietas, jek kā to sauc, arī toreiz tikai bija laika jautājums. To gan atrisināja katrs pa savam, ne tā, kā bija iecerēts. Kā bija iecerēts, es nemaz nezinu, jo no grāmatvedības saprotu tik, cik zirgs no auzu audzēšanas. Vienu gan zinu - zaga uz nebēdu. Pa šiem gadiem par mani neviens no tiem gan nav painteresējies, kaut mums ar dažām grāmatvedības darbonēm bija pat kaut kādas "īpašās attiecības".
Nekreņķējies. Tie sūdainie brīnumi, lai tiek citiem. Citiem jau nepietiek īsto sūdu kā mums, viņiem vajag arī brīnumainos....
Ja ilgi man neko neteiksi, likšu kaut kur iekšā šito pašu vēstuli. Lai tak gānās uz nebēdu, man ne silts, ne auksts.
ceturtdiena, 2012. gada 5. janvāris
No domām vien
Kā jau daudzi, es arī dziesmām zinu tikai dažu rindiņu vārdus. Kādā dziesmā dzied kaut kā šādi - no domēm vien, no domām vien mans mīkstums kļuvis ciets. Forši. Kaut muļķīgi.
Domām ir liels spēks. Milzīgs. Tikai līdzcilvēki to neapzinās vai pat negrib apzināties. Un aizbildinās, atrunājas. Tā atrunāšanās (lai neteiktu aprunāšana) jau cieņā.
Pirms kādiem gadiem pat grāmatnieki atzina, ka pieprasītas ir visādas grāmatas, kurās sniegtas pamācības, kā tikt pie bagātības, pat neko nedarot. Un pat ažiotāžu laikam sacēla tas Sekret...
Uz domāšanu, kā aizpildīt krīzes tukšumus, naski. Bet varbūt pati vispārējā domāšana arī radīja to ekonomisko krīzi? Kāpēc tad jau sen dažviet runā, ka zem tas vispārējās ekonomiskās krīzes ir psiholoģiskā krīze?
To, ka pedagošikās, izglītošanās lietas ir grāvī, ir zināms jau gadiem. Kad kāds ārēji kaut ko tur sāk darīt, atkal skan tikai neapmierināto vaimanāšana.
Medicīna arī ir grāvī. Pat saka - ātro medicīnisko palīdzību nesauciet tik bieži. Brīnums, ka skaļi nesaka - neslimojiet tik daudz.Šajā lietā gan pati daba ar palīdz - siltā ziemā vecie tik daudz nenosals un nenomirs.
Par pašu medicīnu pie mums man viedoklis nav mainījies kopš jaunības gadiem, kad teicu - es ar to guļu... vilcienā.
Domāšana un medicīna. Arī saistītas lietas. Slimības rodoties no nepareizas domāšanas. Un medicīna jau neārstē cēloņus, bet sekas - slimību. Jā, esot divas vēl šodien neārstējas kaites - vēzis un AIDS. Vēzis arī rodoties no nepareizas domāšanas ilgu gadu garumā. Un vai man kāds, kuru piemeklējusi šī ļaunā kaite, būtu tāpēc jāciena un pat jāmīl vairāk? Lika drusku pagaidīt.Tā domāšana tak vainīga. Un vēzi labi apkarojot cūku sūdi (ne jau izdomāti, bet no cūku kūts).
Domāsim labas domas. Labas domas ir pareizas vai nepareizas domas? Vai otrādāk?
Domām ir liels spēks. Milzīgs. Tikai līdzcilvēki to neapzinās vai pat negrib apzināties. Un aizbildinās, atrunājas. Tā atrunāšanās (lai neteiktu aprunāšana) jau cieņā.
Pirms kādiem gadiem pat grāmatnieki atzina, ka pieprasītas ir visādas grāmatas, kurās sniegtas pamācības, kā tikt pie bagātības, pat neko nedarot. Un pat ažiotāžu laikam sacēla tas Sekret...
Uz domāšanu, kā aizpildīt krīzes tukšumus, naski. Bet varbūt pati vispārējā domāšana arī radīja to ekonomisko krīzi? Kāpēc tad jau sen dažviet runā, ka zem tas vispārējās ekonomiskās krīzes ir psiholoģiskā krīze?
To, ka pedagošikās, izglītošanās lietas ir grāvī, ir zināms jau gadiem. Kad kāds ārēji kaut ko tur sāk darīt, atkal skan tikai neapmierināto vaimanāšana.
Medicīna arī ir grāvī. Pat saka - ātro medicīnisko palīdzību nesauciet tik bieži. Brīnums, ka skaļi nesaka - neslimojiet tik daudz.Šajā lietā gan pati daba ar palīdz - siltā ziemā vecie tik daudz nenosals un nenomirs.
Par pašu medicīnu pie mums man viedoklis nav mainījies kopš jaunības gadiem, kad teicu - es ar to guļu... vilcienā.
Domāšana un medicīna. Arī saistītas lietas. Slimības rodoties no nepareizas domāšanas. Un medicīna jau neārstē cēloņus, bet sekas - slimību. Jā, esot divas vēl šodien neārstējas kaites - vēzis un AIDS. Vēzis arī rodoties no nepareizas domāšanas ilgu gadu garumā. Un vai man kāds, kuru piemeklējusi šī ļaunā kaite, būtu tāpēc jāciena un pat jāmīl vairāk? Lika drusku pagaidīt.Tā domāšana tak vainīga. Un vēzi labi apkarojot cūku sūdi (ne jau izdomāti, bet no cūku kūts).
Domāsim labas domas. Labas domas ir pareizas vai nepareizas domas? Vai otrādāk?
Abonēt:
Komentāri (Atom)